Pirms organizācija var noteikt, ko AI drīkst darīt, tai jāzina, kas patiesībā tiek nolemts. Tas izklausās pēc pašsaprotamas lietas, taču praksē maz vadītāju spēj pēc pieprasījuma sniegt pilnīgu pārskatu par lēmumiem, kas viņu organizācijā tiek pieņemti ik dienu. Kas tos pieņem, uz kādu datu pamata, un kas notiek, ja lēmums izrādās kļūdains. Lēmumu inventarizācija nav nekas vairāk un nekas mazāk kā atbilde uz šiem jautājumiem, sistemātiski pierakstīta.
Inventarizācija nav tehnisks dokuments. Tas ir organizatorisks dokuments, kas ieliek pamatu jeb sarunai par automatizāciju, atbildību un tempu.
Lietderīga inventarizācija par katru lēmumu apraksta vismaz četras lietas. Pirmkārt: kas šobrīd pieņem lēmumu un vai tā ir funkcija, komanda vai sistēma. Otrkārt: kāda informācija ir nepieciešama, lai pieņemtu lēmumu, un no kurienes šī informācija nāk. Treškārt: kāda ir ietekme, ja lēmums izrādās kļūdains, izteikta kaitējuma veidā — finansiāls, juridisks, reputācijas, drošības — nevis summā. Ceturtkārt: cik bieži lēmums tiek pieņemts, jo biežums nosaka, vai automatizācija vispār kaut ko dod.
Šīs četras kolonnas kopā parāda, kuri lēmumi ir prognozējami un kuri nav, kuri notiek bieži un kuri ir reti, un kuriem ir sekas, ko organizācija spēj vai nespēj uzņemties. Šī kombinācija ir vērtīgāka par sarakstu ar uzdevumu nosaukumiem.
Inventarizācija nerēķina, kuru lēmuma daļu var uzņemties AI. Tas ir atsevišķs jautājums, ar atsevišķu metodi, un ir kļūda mēģināt uz abiem atbildēt vienā solī. Kas vēlas vispirms zināt, vai lēmums ir AI-gatavs, pirms ir noskaidrots, kas tieši šis lēmums ir un kas par to atbild, tas būvē uz smilšu pamata.
Inventarizācija arī neizsaka spriedumu par to, vai lēmums būtu automatizējams. Tā ir izvēle, ko organizācija pieņem pati, pārzinot riskus un savu tolerances līmeni pret tiem. Daži lēmumi pieder kategorijai, kuru nekad nedrīkst automatizēt, vienkārši tāpēc, ka kļūdas sekas nav atgriezeniskas. Inventarizācija norāda, ka šādi lēmumi eksistē; tā nepieņem lēmumu organizācijas vietā.
Interesants efekts, ko rada lēmumu inventarizācijas veidošana, ir tas, ka dažādiem cilvēkiem vienā un tajā pašā organizācijā ir atšķirīgs priekšstats par to, kas kuru lēmumu pieņem. Operatīvais vadītājs domā, ka lēmums ir komandas ziņā; vadība domā, ka tā par to lemj pati. Abi var būt taisnībā dažādās situācijās, bet, ja neviens to nav skaidri fiksējis, radīsies neskaidrības, tiklīdz tiek runāts par automatizāciju.
Šī izkliede tieši ir iemesls, kāpēc vadības locekļiem ir atšķirīgi uzskati par AI ieviešanas tempu: viņi skatās uz to pašu organizāciju, tomēr redz atšķirīgu lēmumu ainu, jo neviens to nekad nav kopīgi pierakstījis.
Inventarizācija bez turpinājuma ir dokuments, kas pazūd atvilktnē. Turpinājums sastāv no divām līnijām. Pirmā līnija ir noteikumu izstrāde par to, ko sistēma drīkst un ko nedrīkst darīt pati — vienošanās, kas fiksē, kādās robežās automatizētus lēmumus var pieņemt. Bez šiem noteikumiem katrs lēmums par automatizāciju paliek individuāls apsvērums, ar visu tam raksturīgo nekonsekvenci.
Otrā līnija ir saruna par tempu: kuri lēmumi drīkst tikt izpētīti vispirms un kuri sagaida, kamēr organizācija tam ir gatava. Šī saruna norit labāk, ja padomei un vadībai ir vienāds priekšstats par to, kas ir sasniedzams kādā termiņā, nevis, ja katrs risina jautājumu no savām pieņēmumiem.
Lēmumu inventarizācija aprakstīts pašreizējo situāciju. Tā neko nesaka par to, vai organizācija spēj ļaut AI atbildīgā veidā piedalīties lēmumu pieņemšanā — tas ir jautājums par nesošo spēju, ne par lēmumiem pašiem par sevi. Šī atšķirība tiek izskaidrota lapā par atšķirību starp AI nešu spēju un AI pārņemšanu, un tieši šī atšķirība ir iemesls, kāpēc inventarizācija nekad nav domāta kā beigu punkts.
Inventarizācija arī nav momentuzņēmums, kas paliek spēkā mūžīgi. Lēmumi mainās, atbildības jomas pārvietojas, un rodas jauni informācijas avoti. Cik bieži organizācijai jāatkārto pamatā esošais mērījums, atkarīgs no tā, cik daudz starplaikā ir mainījies; tas tiek aplūkots lapā par biežumu, ar kādu jāatkārto brieduma mērījums.
Tiklīdz ir skaidrs, kādi lēmumi eksistē, kas tos pieņem un kas ir uz spēles, radīsies jautājums, uz kuru lēmumu inventarizācija pati neatbild: kuru pamatā esošā darba daļu faktiski var uzņemties AI. Tas ir FTE TO AI darba skenēšanas domēns, kas katram uzdevumam aprēķina, kāda daļa ir piemērota pārņemšanai. Darba skenēšana balstās uz to, ko inventarizācija ir atklājusi, bet skatās uz citu slāni: ne to, vai organizācija ir gatava nešu spēju uzņemties, bet to, ko konkrēti var pārņemt, tiklīdz tā ir gatava.
Vraag maar wat er moet staan voordat AI in uw organisatie kan landen.
Answers come from this site’s knowledge base. Not tailored advice, and not a scan of your company.